otrdiena, 2014. gada 2. decembris
Lietuvietis Latvijā - spēle uz izdzīvošanu
27.11.2014. - Trijos dienā devāmies meklēt stāsta autoru - bezpajumtnieku, taču vilšanās sekoja viena pēc otras, bet ap pieciem mēs beidzot atradām kādu, kurš piekrita dalīties ar savu stāstu.. Vīrieti sauc Vasīlijs un viņš ir Lietuvas pilsonis, kurš pirms 10 mēnešiem ar ātro palīdzību tika atvests uz Latviju, Dzelzceļa slimnīcu. Izgājis tur 2 nedēļas garu ārstēšanās kursu, vīrietis saprata, ka ticis aizmirsts, atstāts viens, bez iztikas līdzekļiem un personu apliecinošiem dokumentiem.
Izgājis pa slimnīcas durvīm, devās uzmeklēt vietu, no kuras var piezvanīt, un zvanīja sievai uz Lietuvu, lūdzot atsūtīt naudu autobusam, taču viņas atbilde skanēja šādi: "Kā tiki uz Latviju, tā tiec arī atpakaļ!", kas, diemžēl bijusi arī pēdējā frāze, ko Vasīlijs no sievas dzirdējis. Devies meklēt darbu (sākumā apsardzes firmā, vēlāk zirgu stallī), saņēma atteikumu, jo bez dokumentiem viņu pieņemt nevar. Vēlāk pie autoostas runājis ar Lietuviešu šoferiem, lūdzot paņemt viņu atpakaļceļā un nogādāt Viļņā, taču, kā viņš saka: "Solījumu jūra, bet vakarā neviena vairs nav bijis."
Sava iedzimtā lepnuma un dzīvesveida dēļ, nespējis lūgt naudu cilvēkiem, tādēļ ar laiku kļuva par vienu no mums visiem zināmajiem cilvēkiem, kurš rakņājas pa miskastēm, meklējot vērtīgo. Laika gaitā dzīvojis arī bezpajumtnieku nakts patversmēs ('Sarkanā krusta" nakts patversmē un "Maskavas 208"). Par "Sarkano krustu" Vasīlijs izteicās ļoti tieši: "Apstākļi šausmīgi, paši bezpajumtnieki zog viens no otra un neļauj dzīvot."
Diemžēl šādās patversmēs bezpajumtnieki drīkst mitināties tikai piecas dienas, tādēļ Vasīlijs un vēl divi viņa draugi naktīs guļ uz matracīša pie daudzstāvu mājas, zem neliela jumtiņa. Kā savu sapni, Vasīlijs minēja atgriešanos mājās, uz savu dzīvokli, un izgulēties, jo ārā tas ir smagi, jo īpaši aukstajā laikā. Starp šobrīd sev līdzīgiem Vasīlijs atrada arī draugus, kā viņš saka - nelaimes brāļus un māsas. Un novēl visiem nekad nenokļūt tādā situācijā, kādā nokļuvis viņš un viņa draugi. Noklausoties viņa stāstu, nolēmām piedāvāt palīdzību, uz ko viņš atbildējis, ka reizi divās nedēļās dodas uz sv. Terēzes klosteri nomazgāties un to vēl nav paspējis izdarīt, taču, ja mēs esam gatavi palīdzēt, viņam tikai jādodas nomazgāties, kad būs iespēja, un viņš vienmēr būs tepat, mēs viņu spēsim sameklēt. Tad, pateicībā par intervijas sniegšanu, devāmies uz veikalu nopirkt viņam kaut ko paēst, diemžēl, ieejot veikalā, saskārāmies ar ļoti nepatīkamu apsarga attieksmi, kurš nemaz nevēlējās Vasīliju ielaist, taču, kad sākām skaidrot, ka viņš ir ar mums un neko ļaunu nenodarīs, apsargs samierinājās.
Vasīlijs pa veikalu staigāja kluss un neko nelūdza, iepirkumu groziņu viņam salasījām paši un vēlāk pavadījām viņu līdz viņa guļvietiņai un iedevām pirkumus. To, kā iemirdzējās viņa acis, vārdiem aprakstīt nevar.
Bet nolēmām to visu tomēr tā neatstāt, kaut arī bija šaubas, ka viņš visu ir izdomājis, bija arī ticība, ka cilvēkam tiešām var vienkārši nepaveikties. Tādēļ atgriezāmies pie viņa vēl..
29.11.2014. - Atradām Vasīliju tur, kur viņs bija solījis būt, pie viņa guļvietiņas. Uz lūgumu parunāties, viņš neminstinoties piekrita. Šoreiz nolēmām uzdot viņam konkrētus jautajumus, lai noskaidrotu viņa stāsta patiesumu. Sarunā viņš mums izstāstīja, ka ar sievu izšķīries, jo pieķēra viņu ar citu vīrieti, savu labu draugu, un vēlāk dusmās ar šo draugu nolēmis izrēkināties un, protams, nepalika bez atbildes, kādēļ arī ar ātrās palīdzības mašīnu tika aizgādāts uz Latviju. Iedeva mums sievas numuru, kuru vēl līdz šim atceras, tāpat kā savu personas kodu. Runājis ar policijas darbiniekiem, lūdzis aizvest uz vēstniecību, jo nezina kur te tāda ir, taču viņi atteikuši un teica, lai tiek vien pats galā. Tad nu mēs piedāvājām paši aizvest viņu uz vēstniecību, norunājām to darīt pirmdien un, no viņa atvadoties, saņēmām pateicību un prieku no viņa puses. Teica, ka, ja beidzot nokļūs mājās, gaidīs mūs uz tēju un parādīs savu dzimteni - Viļņu.
Pēc 2 stundu garas pastaigas pa Ķengaraga promenādi, izlēmām noiet gar Vasīlija guļvietu, lai pārliecinātos, ka ar viņu viss kārtība, jo ārā bija ļoti auksti. Atnākuši, ieraudzījām viņu izmisušu sēžam uz betona margas ar maisā sakravātām mantiņām un blakus viņam pazudušu guļvietu, jo vietējie nolēmuši no viņa atbrīvoties. Vasīlijs ar diviem citiem nelaimes brāļiem pirms tam bija taisījušies doties gulēt, un iepriekš dzēruši odekalonu, jo savādāk aizmigt ārā nav iespējams. Tāpēc brīdī, kad viņu atradām, Vasīlijs bija iereibis. Uzreiz piedāvājām viņam doties uz nakts patversmi. Palīdzējām viņam nest maisus, un pašam - iet uz priekšu. Braucām ar 7. tramvaju līdz Katoļu ielai, kad kāpām ārā, noskatījās visi, kas tobrīd atradās tamvaja pirmajā vagonā. Nezināšanas dēļ, atnācām līdz sieviešu nodaļai, kur uzzinājām, ka šādā stāvoklī viņu labāk vest uz “Latvijas Sarkano Krustu”, ko arī darījām. No patversmes līdz “Latvijas Sarkanajam Krustam" nolēmām iet kājām, jo bija vēls un tramvaju būtu ilgi jāgaida, turklāt, pa ceļam pats Vasīlijs varētu nedaudz atskurbt. Visu ceļu viņu pieturējām, lai viss ir kārtībā. Saskāramies ar daudziem nepārak patīkamiem skatieniem, vērstiem uz mums, iespējams, tāpēc, ka skatu, kā četras meitenes palīdz bezpajumtniekam tikt līdz patversmei, bieži negadās redzēt. Kad nonācām līdz patversmei, pirmais ko redzējām bija tas, kā ātrās palīdzības darbinieki nesa no patversmes ārā vīrieti, viņš nekustējās..
Ievedām Vasīliju iekšā, mums palīdzēja darbinieki, kuri, nevarētu teikt, ka izturējās labi, bet to var saprast, jo runājot ar vienu no palīgiem, noskaidrojām, ka tuvojoties vakaram, bezpajumtnieki tiek vesti uz patversmi viens pēc otra, vai nu ar ātro palīdzību, vai policiju, citi spirinās pretī un bļauj, pārsistām sejām un lērumu pretenziju. Tie ir aptuveni 100 bezpajumtnieki vienā vakarā, un tādi gadījumi, kad bepajumtnieku atved vienkārši cilvēki no malas, notiek ļoti reti, mēs viņiem bijām pārsteigums.
Pārliecinājušās, ka Vasīlijs tiek aizvests uz gultu un viss ir daudz maz kārtībā, devāmies prom. Nonākušas mājās, nolēmām pārbaudī viņa sniegto informāciju un zvanījām Vasīlija sievai. Izrādījās, ka tas, ko viņš bija teicis ir taisnība, viņa to apstiprināja, bet zināt par Vasīliju neko nevēlas..
30.11.2014. – Pēcpusdienā devāmies uz Ķengaragu, lai pārbaudītu, vai Vasīlijs tur ir un vai ar viņu viss kārtībā. Atradām viņu pie taras nodošanas punkta, kur, kopā ar diviem citiem bezpajumtniekiem, viņi nodeva salasītās pudeles. Šoreiz saruna bija īsa, Vasīlijs pastāstīja, ka tagad jūtas labi un ļoti nožēlo vakar notikušo. Atnesām viņam maizītes un tēju, sarunājām nākamajā dienā doties uz Lietuvas vēstniecību, un Vasīlijs šķita sajūsminats par šo plānu. Uz šīs nots ar viņu šķīrāmies.. Vakarā uzrakstījām ziņu vēstniecībai.
1.12.2014. – Vasīlijs solīja būt “Sarkanajā krustā”, bet no rīta mēs viņu tur neatradām. Uzraugs, noskaidrojis ko mēs te meklējam, zibenīgi atbildēja, ka viņš šonakt te nav bijis, nemaz neieskatījies reģistrā.. Ap četriem vakarā devāmies viņu meklēt pa Ķengaraga pagalmiem, taču šoreiz vairs neatradām..
2.12.2014. – Divpadsmitos dienā izgājām ārā, lai turpinātu meklēt “savu” bezpajumtnieku. Sagadīšanās vai likteņa pēc, viņš pēc 100 metru noieta ceļa, nāca mums tieši pretī. Pirmais, ko viņš pateica, bija pieklājīgs “labdien” un vēlāk sekoja raižu pilnā balsī: “Es jūs gaidīju, bet astoņos mani vienkārši ar visām mantām izdzina ārā..” Līdz ar ko secinājām, ka nakts patversmes uzraugs mūs diemžēl ir maldinājis.
Ta, kā vēstniecības pieņemšanas laikus bijām nokavējuši, zvanījām uz vēstniecību. Nesen sūtītais epasts tika saņemts un mūs tur gaidīja pirmdien, kad ierasties nesanāca. Izskaidrojām situāciju un iedevām parunāt pašam Vasīlijam. Beigu beigās sarunājām, ka ieradīsimies rīt, un Vasīliju gaida ilga un rūpīga dokumentu pildīšana un kārtošana..
Vasīlijs pastāstīja, ka “Sarkanajā krustā” par dzīvošanu ar laiku jāsāk maksāt, tāpēc vakarā devāmies kopā ar viņu uz turieni.. Uzzinājām no darbiniekiem, ka ne rīdzinieki var palikt 10 naktis bez maksas un šī viņam būs astotā. Sarunājām rīt 10:40 tikties pie Centrāltirgus zivju paviljona un tad doties uz vēstniecību.
3.12.2014. - Viņš atkal gaidīja mūs tur, kur bija solījis, nostāvējis ārā gandrīz 3 stundas (jo Centrāltirgū viņu diez ko laipni neuzņēma) bija ļoti priecīgs mūs satikt, taču atzinās, ka domas dalījās, un viņam likās, ka mēs nemaz neatnāksim. Tā nu devāmies uz vēstniecību, kur mūs jau gaidīja. Vasīlijs aizpildīja pāris veidlapu, pēc tam mums paziņoja, ka šobrīd viņi sazinas ar Lietuvas valsts policiju un tiks meklēti Vasīlija dēli, bet, tā kā neviens no viņiem Lietuvā nav deklarēts, process nebūs viegls. Atstājām savus kontakttālruņus un devāmies uz 7. tramvaju.
Bijām jau gandrīz klāt, kad tramvajs jau piebrauca. Viena no mums nolēma paskriet, lai palūgtu tramvaja vadītājai mirklīti uzgaidīt, taču kā tikko pateicām, ka jāuzgaida "mūsu" bezpajumtnieks, saņēmām asus pārmetumus un noraidījumu kalnus, jo vadītājai tikko jau bija nācies uzklausīt kritiku par to, ka viņa pārvadā dzērājus un "bomžus", un "normālajiem" pasažieriem ir pretīgi braukt.. Atbildējām, ka viņš ir pilnīgi skaidrā, nesmako un braukšanas biļete viņam arī ir, bet tas vadītāju nomierināja tikai nedaudz, bet viņa tomēr piekāpās un ielaida mūs visus.. Ķengaragā no Vasīlija atvadījāmies ar norunu, ka turpināsim līdz ko vēstniecība dos kādu ziņu, un pagaidām viņam vēl būs jānakšņo patversmēs..
10.12.2014. - Tā, kā piektdien no vestniecības zvanu nesaņēmām, pirmdien aizrakstījām, lai pārliecinātos, ka process rit uz priekšu. Atbildi todien nesaņēmām. Taču šorīt to saņemot, bija pat nedadz bail vērt vaļā, jo labas ziņas nu jau kā visiem zināms, reti kurš gaida. Bet šoreiz mēs tās sagaidījām.
Un atbilde no vēstniecības skanēja šādi: " Vasīlijs jau pirmdien aizbrauca uz Viļņu!"..
Atbildējām ar lūgumu iedot mums kādu kontaktinformāciju, lai varam ar viņu sazināties, un tagad ceram, ka šāda iespēja mums būs..
Filmēja: Ieva Lippe
Intervēja: Sandra Reščenko
Montēja: Ieva Lippe, Sandra Reščenko
Asistēja: Dinija Bogdanova, Liene Veršinska, Sintija Kalniņa
Ļoti palīdzēja: Jānis Mežeckis
Fona mūzika: https://www.youtube.com/watch?v=pUZeSYsU0Uk
Abonēt:
Ziņas (Atom)